Skota Metjū medaino balsi un traģiski liriskās melodijas par viņa labākajiem draugiem – dēmoniem – atklāju, pateicoties Džona Kamerona Mičela filmai Shortbus. Kaut pati filma jau bija piemirsuies, atmiņās vēl uzvirmoja un mieru nelika blāvas atskaņas no filmas skaņu celiņa. Tā nu man nekas cits neatlika, kā uzzināt, kas tad ir šīs pavedinošās balss īpašnieks.
Skots Metjū (nejaukt ar Skotu Metjūzu) dzimis Kvīnslendā, Austrālijā, bet šobrīd apmeties uz dzīvi Ņujorkā, ASV, lai arī sirdī Austrālija joprojām ir viņa mājas. Tieši manis minētā filma izcēla jauno dziedoni slavas un atpazīstamības saulītē. Tomēr viņš strādājis arī pie citiem zināmiem projektiem, piemēram, Elva Snow, kurā muzicēja kopā ar bijušo Morrissey biedru – Spenseru Korbinu. No Elva Snow roķīgajiem ritmiem Skots savā solo projektā ir pārgājis uz mierīgākām, maigākām un meldosiskākām indie skaņām. Pats sevi Skots Metjū dēvē par kluso uzšķērdēju, jo mūzika, viņaprāt, ir jūtu un emociju šķērsgriezums un viņš to dara klusi un mierīgi.
Vēl liegākas un austrumnieciskākas noskaņas arodamas Metjū iedziedātajā skaņu celiņā, kas pavada anime filmas Cowboy Bebop: Knockin‘ On Heaven’s Door (2001) un anime sēriju Ghost in The Shell: Stand Alone Complex (2002) notikumus, kas mūziķim atnesa atpazīstamību Japānā un vairoja to arī ASV. Pie abiem projektiem Skots Mejū strādājis kopā ar japāņu komponisti Joko Kanno.
Šo panākumu iedrošināts mūziķis ierakstījis arī trīs albumus: Scott Matthew (2008), There Is An Ocean That Divides, And With My Longing I Can Charge It, With A Voltage That’s So Violent, To Cross It Could Mean Death (2009) un Gallantry’s Favorite Son (2011). Visi ieraksti tapuši leibla Glitterhouse Records paspārnē.
Skota Metjū balss bieži tiek raksturota kā androgīna, un tāpat arī visa viņa daiļrade. Pats mūziķis atzīst, ka viņam šāds raksturojums netīk un ir pat neizprotams. Viņaprāt, šis raksturlielums attiecībā uz mūziku tiek lietots vietā un nevietā. Kā tad androgīnai mūzikai būtu jāskan?, jautā Skots. Priecīgāks viņš ir par apzīmējumu „geju mesija“, ko viņam piešķīra pēc kāda koncerta, kurā iesildījis Anthony and the Johnsons. Skots atzīst, ka priecājas, ka sava seksuālā orientācija nav jāslēpj un viņu neuztrauc, ja bieži tiek saukts par geju mūziķis vai kā tamlīdzīgi, jo tas tomēr lauž stereotipus un vairo izpratni apkārtējos. Taču reizēm šis uzsvars var kļūt arī garlaicīgs, jo mūzikas kodols nav seksualitāte, kā arī tā nav viņa galvenā motivācija mūzikas radīšanā. Tie drīzāk ir cilvēki.
Uz ASV Skots Metjū pārcēlies arī kāda cilvēka un mīlestības dēļ – bijis iemīlējies kādā amerikānī. Attiecīgi arī visa viņa mūzika ir par cilvēkiem, kas dzīves laikā sastapti. Par cilvēkiem nevis vietām, jo nav jau svarīgi, kur tu esi, bet gan, ar ko kopā esi. Lai cik arī autobiogrāfiskas un paša pārdzīvojumu piepildītas Skota dziesmas nebūtu, viņš tomēr uzskata, ka radīšanas augstākais mērķis ir vēlme, lai arī citi cilvēki viņa radītajā spētu atrast sevi. Te nu atkal savu seju rāda klusais uzšķērdējs, kas tā vien vēlas piekļūt katra klausītāja iekšējiem dēmoniem un ar tiem iedraudzēties.
Par kodolemocijām Skota Metjū mūzikā runājot, viņš uzsver, ka tieši skumjām ir centrālā nozīme tajā, jo, viņaprāt, asaras nav iespējams uzspēlēt. Tieši skumjās cilvēks ir atklājies citiem un patiess. Bieži vien pēc koncertiem klausītāji nākuši viņam klāt un sūdzējušies, ka, Skota dziesmās klausoties, jāraud. No vienas puses Skots jūtas par to atbildīgs, no otras – viņu priecē, ka ļaudis spēj ar viņa mūzikas palīdzību sjaust tik patiesas emocijas. Tomēr pāri šai bēdu ielejai mirdz arī cerības stari no gaismas tuneļa galā. Skots nekādā ziņā nav pesimists. Tieši otrādi – cerībpils optimists, kurš vienmēr ar smaidu un gaidām raugās nākotnē. Mūziķis tomēr gan pamanas piebilst, ka jaunības gados tieši skumjas dziesmas izglābušas viņa dzīvību šo vārdu tiešā nozīmē. Kā? Par to nu viņš klusē, tomēr dziesmā Little Bird pauž augstāk minēto domu:
Happy songs, they work for some
If i’m not wrong, this is my first one
Now that i have stopped my crying
Peck a kiss upon this smile
I am absolutely true
I love you
Lasot un skatoties intervijas ar Skotu Metjū, uzdūros arī vienai, kas tapusi 2008. gadā. Uz jautājumu, ar ko tad cilvēkiem, viņaprāt, šis gads palikšot atmiņā, Skots saka, ka, protams, ar Obamas ievēlēšanu. Uzreiz mūziķis arī min, ka labais nenāk viens un te atsaucas uz 2008. gadā Kalifornijā pieņemto Priekšlikumu Nr. 8, kas aizliedz viendzimuma laulības. Metjū izsaka nožēlu, ka par spīti visām brīvībām ASV tur tomēr valda tendence cilvēktiesībām sarukt. Kā jau būsiet Skapis.eu lasījuši, šis priekšlikums nu ir atcelts.
Atšķirībā no vairuma citu mūziķu Skots radošā procesa laikā visu, melodiju, dziesmu tekstus, konceptus, instrumentalizāciju, rada vienlaicīgi. Tomēr reizēm viņš izvelk no aizmirstības dzīlēm arī kādu senāk tapušu dzejoli, ko apvieno ar nesenāku melodiju, kā tas noticis, piemēram, There Is an Ocean That Divides gadījumā. Lai arī dzeja reizumis top neatkarīgi no muzicēšanas, izdot savus dzejoļus Skots Metjū nekad nav vēlējies – agrāk vai vēlāk tā tomēr top par daļu no viņa muzikālās darbības.
Raksta nobeigumā vēlos izmantot paša mūziķa vārdus:
“..it’s neverending. It always has this wonderful intensity to it all..”,
un novēlēt, lai arī jums netrūkst dzīvē intensitātes pat šķietami vienmuļajā ikdienā!
Autors: Annija
Raksts tapis, iedvesmojoties no White Tapes, Regioactive un LaxMag intervijām ar Skotu Metjū.
Rakstā izmantotie attēli: © CC licence, Flickr, Uglynoid un pizio









